Ja gribi izdzīvot, jābūt stipram un gudram
Sen, sen atpakaļ dzīvoja tuvi draugi — Kungs Dzelzs, Kungs Stikls un Kungs Marinādgurķis. Kungs Dzelzs bija darināts no dzelzs, Kungs Stikls — no stikla, bet Kungs Marinādgurķis — no marinētiem gurķiem. Viņi bija nabagi, kas nespēja strādāt, un mitinājās mazā būdiņā blakus briesmoņa lielajai pilij.
Viņi gāja uz briesmoņa virtuvi un ēda, tad atgriezās savā mazajā būdiņā, bet kādu dienu, kad viņi ēda, briesmoņa sieva ieraudzīja viņus virtuvē, sadusmojās un pateica, ka te vairs nedrīkst nākt.

Nākamajā dienā viņi atkal atnāca un sāka ēst virtuvē, bet viņa tos pamanīja, un šoreiz bija dusmīga. Viņi bēga, bet viņa dzinās pakaļ un šoreiz noķēra Kungu Stiklu un uzpūta viņam. Kungs Stikls pacēlās gaisā, nokrita, sašķīda druskās un nomira. Draugi bija bēdīgi, taču neko viņa labā nevarēja darīt.

Nākamajā dienā Kungs Dzelzs un Kungs Marinādgurķis atkal aizgāja un sāka ēst, bet viņa atkal dzinās viņiem pakaļ. Viņi aizbēga, taču viņa tos vajāja un šoreiz noķēra Kungu Marinādgurķi, uzpūta viņam, un viņš pacēlās gaisā un nokrita, tad pārsprāga un nomira. Kungs Dzelzs bija ļoti noskumis un dusmīgs, un viņš gribēja atriebties.

Nākamajā dienā Kungs Dzelzs aizgāja uz briesmoņa virtuvi un sāka ēst. Briesmoņa sieva viņu ieraudzīja un pajautāja, vai arī viņš grib nomirt kā viņa draugi. Kungs Dzelzs atteica, ka viņa viņu nenogalinās. Tad viņa uzpūta, un Kungs Dzelzs pacēlās gaisā un nokrita, taču nenomira, jo bija no dzelzs. Tāpēc viņa pūta stiprāk nekā pirmo reizi, bet viņš joprojām nenomira. Viņa mēģināja vēlreiz, taču šoreiz pūšot viņai pārplīsa mute, un Kungs Dzelzs viņu izsmēja.

Viņa aizgāja pie drēbnieka, lai mutei atkal uzšūtu kopā. Pēc tam viņa nonāca pie Kunga Dzelzs mazās būdiņas un uzsauca: „Nāc šurp, ja esi stiprs vīrs!“ Kungs Dzelzs iznāca no savas mazās būdiņas, viņa mēģināja uzpūst, bet mute atkal pārplīsa. Kungs Dzelzs viņu izsmēja. Viņa bija ļoti nikna un devās pie drēbnieka, lai mutei atkal uzšūtu kopā.


Tā kā viņa nespēja viņu nogalināt, nolēma noķert, kad viņš atnāks uz viņas virtuvi. Nākamajā dienā Kungs Dzelzs aizgāja uz virtuvi, bet briesmoņa sieva viņu noķēra, iebāza stiprā maisā, sasēja maisu ar bende virvi un nozīmēja savu meitu Memonu, lai tā pieskata Kungu Dzelzi.

Briesmoņa sieva gribēja Kungu Dzelzi izvārīt un uzaicināt visu dzimtu viņu apēst, tāpēc pateica meitai, lai uzmanās un maisu neatver. Tad viņa izgāja no mājas, lai uzaicinātu radus uz vakariņām.
Kungs Dzelzs dzirdēja, ka viņa grib viņu apēst. Viņš prātoja, kā tikt ārā no maisa. Viņš skaļi sāka košļāt gumiju un teica: „Sarkanā gumija, mmmm, ņam ņam! Zaļā gumija, mmmm, ņam ņam! Zilā gumija, mmmm, ņam ņam!“, ko atkārtoja daudzas reizes. Par laimi briesmoņa meita (Memona) gribēja košļājamo gumiju, tāpēc palūdza Kungam Dzelzs gabaliņu.

Kungs Dzelzs atbildēja, ka nevar viņai neko dot, jo maiss ir sasiets. Viņš teica, ka viņa varētu maisā izdarīt nelielu caurumiņu, bet viņa atteica, ka nedrīkst, jo māte lika maisu neatvērt. Tāpēc Kungs Dzelzs minūti pagaidīja un atkal atkārtoja: „Sarkanā gumija!!! mmmm, ņam ņam! Zaļā gumija!!!! mmmm, ņam ņam! Zilā gumija!!!!! mmmm, ņam ņam!“ Beidzot viņa piekrita, ka izdarīs nelielu caurumiņu.
Viņa izdarīja nelielu caurumiņu un teica: „Iedod man gabaliņu gumijas, lūdzu.“ Taču Kungs Dzelzs atbildēja, ka nevar izņemt gumiju, jo caurumiņš ir par mazu. Viņa to paplašināja un jautāja: „Vai tagad iedosi man gumiju, lūdzu?“, bet viņš atkal teica: „Nē, nevaru, caurums nav pietiekami liels!“ Viņa paplašināja caurumu vēl vairāk, bet Kungs Dzelzs nepiekrita, kamēr caurums kļuva tik liels, ka viņš pa to varēja izlīst ārā.

Kad briesmoņa sieva atgriezās ar radiem, viņi ieraudzīja ēdienu jau uz galda. Briesmoņa sieva teica, ka viņas meita ir lieliska, jo izvārījusi Kungu Dzelzi, un viņi sāka ēst.

Bet kad viņi bija paēduši, briesmoņa sieva piegāja pie ledusskapja, atvēra saldētavu un ieraudzīja savas meitas galvu. Viņa iekliedzās: „Nēēēēē!?!????“ un sāka raudāt, bet Kungs Dzelzs sāka smieties un aizskrēja uz briesmoņa mājas jumtu.
Viņa dzinās viņam pakaļ uz jumtu, bet Kungs Dzelzs viņu izzobīja un teica: „Šis ir Memonas krekls“, un iemeta viņai to. Viņa histēriski raudāja, tad viņš teica: „Šī ir Memonas kleita“, un iemeta arī to. Tad viņš teica: „Šīs ir Memonas biksītes“, un iemeta arī tās.

Beidzot Kungs Dzelzs aizbēga tālu prom, apmierināts, ka atriebies par draugu nāvi un briesmoņa sieva ir zaudējusi visu, ko mīlēja.
Šī stāsta morāle:
